Naudas atmazgāšanas likuma prasības ir jāievēro arī uzņēmumiem, kas izsniedz kredītus

Valsts ieņēmumu dienests (VID) paziņojis, ka viens no Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (Naudas atmazgāšanas likums) subjektiem, kura uzraudzību un kontroli tas veic, ir jebkura komercsabiedrība, kas izsniegusi vismaz vienu aizdevumu. Tas nozīmē, ka pārbaudes būs ne tikai tiem uzņēmumiem, kas reģistrējuši attiecīgo darbības veidu, bet arī tām sabiedrībām, kam tiks konstatēti aizdevumi. Vai šāds apgalvojums ir pamatots ar normatīvajiem aktiem?

Vēl iepriekšējā gada nogalē kādā no pasākumiem, kur VID pārstāvji atbildēja uz aktuāliem jautājumiem par Naudas atmazgāšanas likums prasību ievērošanu, iestādes pārstāvis izteica tēzi, ka pie VID pārbaudāmajiem subjektiem, kas sniedz kreditēšanas pakalpojumus, pieskaitāmi arī tādi uzņēmumi, kas uzņēmumu grupas ietvaros izsniedz savstarpējus aizdevumus. Arī vēlāk VID sniedza rakstisku paskaidrojumu, ka pat vienreizēja aizdevuma izsniegšana (arī grupas uzņēmumiem) ir uzskatāma par finanšu pakalpojumu – šādā gadījumā pakalpojuma sniedzējs uzskatāms par Naudas atmazgāšanas likuma subjektu, kura kontrole ir VID kompetencē.

Iepriekš minētais VID viedoklis nebūt neatspoguļo atsevišķu skaidrojumu par iespējamu tiesību normu interpretāciju. Tieši pretēji – tas tiek izmantots kā pamats, lai VID uzsāktu un veiktu pārbaudes par Naudas atmazgāšanas likuma prasību ievērošanu pat tādām komercsabiedrībām, kuras nenodarbojas ar finanšu pakalpojumu sniegšanu. Kā izriet no iepriekš minētā VID viedokļa, nav nozīmes arī tam, vai komercsabiedrība reģistrējusi atbilstošu pamatdarbības veidu.

Neskatoties uz to, tiesiskā regulējuma izpēte šajā gadījumā dod pamatu, ja ne pilnībā apšaubīt, tad vismaz uzdot vairākus jautājums par VID paustās pozīcijas pamatotību.

Tiesiskais regulējums, uz kuru atsaucas VID

Naudas atmazgāšanas likuma 45. panta 2. daļas 6. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka VID uzrauga iestādes, kuras sniedz kreditēšanas pakalpojumus, ja tam nav nepieciešama licence.

Naudas atmazgāšanas likuma 3. panta 1. daļas 2. punktā noteikts, ka šā likuma subjekti ir finanšu iestādes, kuras veic saimniecisko vai profesionālo darbību (VID vēstulē, citējot minēto tiesību normu, ir izlaisti vārdi “personas, kuras veic saimniecisko vai profesionālo darbību”).

Naudas atmazgāšanas likuma 1. panta 7. punktā noteikts, ka finanšu iestāde ir komersants, kurš nav kredītiestāde un kurš sniedz vienu vai vairākus finanšu pakalpojumus Kredītiestāžu likuma izpratnē.

Kredītiestāžu likuma 2. panta 1. daļā un 3. panta 1. daļā skaidrots, ka likums regulē kredītiestāžu darbību, kā arī kredītiestādes darbības var veikt tikai reģistrēta kredītiestāde.

Kredītiestāžu likuma 1. panta 2. daļas 11. punktā noteikts, ka likumā termins “finanšu iestāde” lietots regulas Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta izpratnē.

Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā noteikts, ka “finanšu iestāde” ir uzņēmums, kas nav iestāde (regulā “iestāde” definēta kā kredītiestāde vai ieguldījumu brokeru sabiedrība), kuras galvenā darbība ir līdzdalības iegāde vai viena vai vairākas no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2013/36/ES par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību I pielikuma 2. līdz 12. punktā un 15. punktā uzskaitītajām darbībām. Direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2. punktā noteiktās darbības ir aizdevums, tostarp patēriņa kredīts, kredītlīgumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, faktūrkreditēšana ar vai bez regresa tiesībām, tirdzniecības darījumu finansēšana (arī akceptēta vekseļa kredīts).

Kredītiestāžu likuma 1. panta 1. daļas 4. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka kreditēšana ir finanšu pakalpojums.

Kredītiestāžu likuma 1. panta 1. daļas 5. punktā teikts, ka kredīts ir atlīdzības darījums, kurā kredītiestāde uz rakstveida līguma pamata nodod klientam naudu vai citas lietas īpašumā un kurš klientam uzliek pienākumu noteiktā laikā un kārtībā atdot kredītiestādei naudu vai citas lietas.                         

VID ieskatā, apkopojot minētās tiesību normas, viens no Naudas atmazgāšanas likuma subjektiem, kura uzraudzību un kontroli veic VID, ir jebkura komercsabiedrība, kas ir izsniegusi vismaz vienu aizdevumu. Vienīgie izņēmumi pieļaujami, ja šo komercsabiedrību uzrauga cita valsts pārvaldes iestāde – Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Latvijas Banka vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. VID arī uzskata, ka Naudas atmazgāšanas likumā lietotais termins “finanšu iestāde” pēc būtības ir identificējams ar pakalpojuma veidu – ja reiz veikts aizdevums, tad komercsabiedrība uzskatāma par finanšu iestādi.

Vai VID viedoklis ir pamatots?

Ir pamats iebilst VID traktējumam par regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunkta saturu, kas VID ieskatā lasāms šādi:

Finanšu iestāde – uzņēmums, kas nav iestāde, kuras galvenā darbība ir līdzdalības iegāde vai viena vai vairākas no direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2. līdz 12. punktā un 15. punktā uzskaitītajām darbībām.

Šāds traktējums ir kļūdains, jo ir izlaists viens no subjektu raksturojošiem elementiem, proti, tiesību normā norādīts, ka tai jābūt uzņēmuma galvenajai darbībai. Vārdi “galvenā darbība” teikuma konstrukcijā ir vienlīdz attiecināmi uz līdzdalības iegādi, kā arī uz konkrētajā direktīvā uzskaitītajām darbībām. Pretējā gadījumā tiesību norma tiktu formulēta šādi:

Finanšu iestāde – uzņēmums, kas nav iestāde, kuras galvenā darbība ir līdzdalības iegāde vai arī kuras viena vai vairākas no darbībām ir minētas direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2. līdz 12. punktā un 15. punktā.

Minētais liek apšaubīt VID vēstulē izteikto secinājumu, ka subjekta identificēšanai pietiek konstatēt, ka komercsabiedrība sniegusi noteiktu pakalpojumu, jo no tiesību normām izriet, ka finanšu iestādes gadījumā nav jāvērtē sniegtā pakalpojuma saimnieciskais konteksts un raksturs (regularitāte, vai tā ir pamatdarbība u. tml.). Tieši pretēji, VID citētā tiesību norma satur norādi, ka konkrētajam finanšu pakalpojumam ir jābūt ar galvenās darbības raksturu.

Līdztekus minams, ka direktīvās, kas bijušas par pamatu Naudas atmazgāšanas likuma pieņemšanai, ievada apsvērumos ir norādes, ka ar tām ieviešamas Finanšu darījumu darba grupas (FATF) rekomendācijas – kā pēdējās minētas FATF 40 rekomendācijas.

Minēto rekomendāciju glosārijā angļu valodā (šī gan ir 2019. gadā apstiprinātā versija, tomēr labojumu sarakstā neatradu norādi, ka šis termins būtu labots) norādīts – “Financial institutions means any natural or legal person who conducts as a business one or more of the following activities or operations for or on behalf of a customer: [..] 2. Lending – this includes inter alia: consumer credit; mortgage credit; factoring, with or without recourse; and finance of commercial transactions (including forfeiting)”. 

Savukārt VID mājaslapā atrodamajā latviski iztulkotās rekomendāciju versijas 107. lpp minēts, ka “finanšu iestāde ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura kā uzņēmums klienta uzdevumā pilda vienu vai vairākas no minētajām darbībām vai funkcijām: [..] 2. aizdod līdzekļus.”

Tulkojums pēc savas būtības ir kļūdains, un jāievēro konteksts, proti, direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2. punktā minētie darbības veidi lielākoties sakrīt ar FATF 40 rekomendācijās iekļautajiem, kas arī ļauj tos lasīt kontekstā ar regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktu, kurā dota norāde uz attiecīgajiem darbības veidiem. 

Tā kā regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 26. apakšpunktā dota norāde “institution, the principal activity of which is”, tad arī frāze “conducts as a business” būtu lasāms kā “veic kā uzņēmējdarbību”, nevis “veic kā uzņēmums”. Līdzīgi būtu izprotama arī Naudas atmazgāšanas likuma 3. panta 2. daļas 2. punktā iekļautā norāde, kuru VID nav pieminējis, proti, šā likuma subjekti ir finanšu iestādes, kuras veic saimniecisko vai profesionālo darbību.

Gan iepriekš minētā regula, gan arī direktīva pēc regulējuma jomas un satura ir vērstas uz finanšu sektora regulāciju, no kā secināms, ka tajās minētie subjekti ir pakalpojumu sniedzēji finanšu sektorā.

Šo pamatojumu atbalsta arī tas, ka tiesību normās, kurās minēti noteikti pakalpojumi, nav runa par jebkuru finanšu darījumu, bet gan par tādiem, kas raksturo specifisku saimniecisko darbību, piemēram, finanšu noma, patēriņa kredīts, kredītlīgumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, faktūrkreditēšana ar vai bez regresa tiesībām, tirdzniecības darījumu finansēšana (arī akceptēta vekseļa kredīts) u. tml. Turklāt šāda kazuistika būtu bezmērķīga, ja likumdevējs būtu vēlējies atzīt par finanšu pakalpojumu jebkuru aizdevumu neatkarīgi no tā specifiskajiem līguma noteikumiem. Atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām šādā gadījumā tiesību normas teksts būtu formulējams, izmantojot vienu apvienojošu jēdzienu, nevis uzskaitot atsevišķus gadījumus, kas tāpat ir izlasāmi apkopojošā jēdziena tvērumā.

Ir būtiska atšķirība starp aizdevumu, kad tā izsniegšana ir saimnieciskā darbība un kad tas tiek izsniegts ārpus komercsabiedrības pamata saimnieciskās darbības. Pirmajā gadījumā no aizdevuma tiek gūta komercsabiedrības pamatpelņa, savukārt, ja aizdevumu sniedz komercsabiedrība, kurai aizdevumu izsniegšana nav saimnieciskās darbības pamats, iespējas aizdot naudas līdzekļus ir pakārtotas komercsabiedrības pamatdarbībai, kas nav finanšu pakalpojumu sniegšana.

Ja iepriekš minētā pozīcija ir pamatota, tad ir pamats uzskatīt, ka gadījumā, ja VID izdotu administratīvo aktu, kas būtu pamatots ar šādu viedokli, tas būtu atceļams apstrīdēšanas vai pārsūdzības procesā, jo VID būtu pieļāvis būtisku procesuālu pārkāpumu – izdevis lēmumu ārpus savas kompetences, jo patiesībā likumdevējs VID nav devis kompetenci uzraudzīt attiecīgās komercsabiedrības.

VID uzskata [1], ka arī aizdevumu izsniegšana saistītām personām rada pienākumu ievērot Naudas atmazgāšanas likuma prasības. Ja komercsabiedrība tiek atzīta par finanšu iestādi tikai tādēļ, ka izsniedz aizdevumus saistītajām komercsabiedrībām, tad pēc būtības tai pašai būtu jāveic sevis izpēte. No praktiskā viedokļa šāda pārbaude būtu ne tikai bezmērķīga, bet arī tās objektivitāte būtu apšaubāma, jo pārbaudāmais pēc būtības pārbaudītu pats sevi, un nav skaidrs, kā praktiski tiktu veikts šāds novērtējums. Tas būtu līdzvērtīgi tam, ja tiktu pieņemts likums, ka zagļiem ir pienākums sevi identificēt un pieteikties policijā.

Par visnotaļ īpatnu var uzskatīt apstākli, ka VID, pamatojot savu pozīciju, ir atsaucies arī uz pavisam citu tiesisko regulējumu. Proti, skaidrojot jēdziena “finanšu iestāde” saturu, nav dota vis norāde uz Kredītiestāžu likumu un regulu Nr. 575/2013, bet gan uz Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, kuras normas ir transponētas Naudas atmazgāšanas likumā.

Direktīvas 2015/849 3. panta 2. daļas a) apakšpunktā noteikts, ka “finanšu iestāde” ir uzņēmums, kas nav kredītiestāde un kas veic vienu vai vairākas darbības, kas uzskaitītas direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 2.–12., 14. un 15. punktā, tostarp darbības, ko veic valūtas maiņas punkti. Vēl jo vairāk, kā izriet no konkrētā VID viedokļa, komercsabiedrībai jāreģistrējas kā Naudas atmazgāšanas likuma subjektam un jāizveido iekšējās kontroles sistēma tikai tad, ja tā aizdevuma izsniegšanu reģistrē kā savu pamatdarbības veidu.

No iepriekš minētā likumsakarīgi rodas jautājums ne tikai par to, kuru no pozīcijām pats VID uzskata par pamatotāku, bet arī par to, vai komercsabiedrības Naudas atmazgāšanas likuma subjekta statuss izriet no tās reģistrētā pamatdarbības veida. Vienā gadījumā VID norāda, ka tam nav nozīmes, savukārt citā gadījumā atrodama VID norāde, ka tas ir būtisks kritērijs.

Kontekstā ar iepriekš izklāstīto vēršu uzmanību, ka Naudas atmazgāšanas likuma subjektam saistībā ar tā darbību, kuras dēļ tas tiek kvalificēts kā minētā likuma subjekts, tiek izvirzīta virkne prasību, kas vērstas uz klienta izpēti un risku konstatēšanu. Uzņēmumu grupas gadījumā, ja tās ietvaros savstarpēji tiek izsniegti aizdevumi, nevar būt runas par klienta un pakalpojuma sniedzēja attiecībām, jo komercsabiedrības tiek atzītas par saistītām personām tieši tādēļ, ka tām ir savstarpēji saistīta vadība, kontrole pār uzņēmumiem u. tml.

Kā rīkoties uzņēmumiem?

Ņemot vērā VID nostāju un aktivitāti, veicot Naudas atmazgāšanas likuma prasību ievērošanas pārbaudes, ir skaidrs, ka šīs VID pārbaudes būs ne tikai tiem uzņēmumiem, kas reģistrējuši attiecīgo darbības veidu, bet arī tām sabiedrībām, kam tiks konstatēti aizdevumi.

Viena no iespējām ir izstrādāt Naudas atmazgāšanas likumā noteikto kontroles sistēmu un veikt klientu izpēti. Otra iespēja ir cīnīties pret VID nostāju, likumā noteiktajā kārtībā iesniedzot sūdzību VID ģenerāldirektoram un nepieciešamības gadījumā pārsūdzot VID pieņemto lēmumu tiesā. Pārsūdzēšanas laikā VID noteiktā soda nauda nav jāmaksā līdz brīdim, kad tiesa pieņem nelabvēlīgu lēmumu, kas nav pārsūdzams, vai tā nav jāmaksā vispār labvēlīga tiesas lēmuma gadījumā. Ņemot vērā, ka tiesu prakse šajā jautājumā praktiski neeksistē, grūti prognozēt, kāds būs tiesas viedoklis, bet ir skaidrs, ka, necīnoties par savām pozīcijām, uzņēmumu administratīvais slogs vai soda naudas kļūs par ikdienas izmaksām, kas negatīvi ietekmēs uzņēmumu un tā pašizmaksu.

[1] “Vai tiešām aizdevums meitas uzņēmumam automātiski padara jūsu uzņēmumu par AML likuma subjektu?”, PwC MindLink Īsziņas, 21.01.2020.

---

Oriģināli publicēts portālā "iFinanses": šeit.