Kā klasificēt degvielas izdevumus?

18/02/2019

Darba devējs koplīgumā vienojas par degvielas izdevumu apmaksu darbinieka braucienam ar privāto automašīnu no vienas mazpilsētas uz otru, katru darba dienu 80 kilometrus. Sabiedriskais transports, protams, kursē, bet ne tik bieži un ne tajos laikos, kas sakrīt ar darba laika sākumu un beigām. Kas tad īsti ir izmaksas par degvielu, ja tās kompensē vai apmaksā darba devējs: saimnieciskās darbības izdevumi, personāla ilgtspējas izdevumi vai personīgais labums darbiniekam, kas jāapliek ar darbaspēka nodokļiem? Pagājušā gada 20.novembrī sertificētais nodokļu konsultants Matīss Kodoliņš sniedza atbildi uz šo jautājumu, norādot, ka šādus izdevumus pie noteiktiem kritērijiem ir iespēja klasificēt par personāla ilgtspējas pasākumu izdevumiem, tomēr lasītāju komentāros tika pausts, ka Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un Finanšu ministrijai (FM) šajā jautājumā ir cits viedoklis, norādot, ka:

“(..) tie nav uzskatāmi par personāla ilgtspējas pasākumu izdevumiem, jo nav vērsti uz visu darbinieku motivēšanu un saliedēšanu. Savukārt, ja degvielas izdevumi tiek kompensēti, tad jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), jo tie ir personificējami. (..)”

Tādēļ vaicājām skaidrojumu arī FM un VID pārstāvjiem – atbilde ir papildināta ar tiem.

Saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (Likums) 8.panta 2.daļas 7.punktu pie izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, pieskaita reprezentācijas izdevumus un personāla ilgtspējas pasākumu izdevumus, kas kopā pārskata gadā pārsniedz 5% no iepriekšējā pārskata gada kopējās darba ņēmējiem aprēķinātās bruto darba samaksas, par kuru samaksāti VSAOI. Minētā Likuma izpratnē kā vieni no personāla ilgtspējas pasākumu izdevumiem ir uzskaitīti izdevumi darbinieka nogādāšanai no dzīvesvietas uz darbu un no darba uz dzīvesvietu.

Atbilstoši Likuma normām ar saimniecisko darbību saistīti izdevumi ir izdevumi darbinieka nogādāšanai no dzīvesvietas uz darbu un no darba uz dzīvesvietu, ja darba specifikas dēļ darbiniekam nav iespējams nokļūt darbā vai nokļūt pēc darba dzīvesvietā ar sabiedrisko transportu.

Konkrētajā situācijā, par kuru ir uzdots jautājums, degvielas izdevumu kompensācija darbinieka nokļūšanai uz darbu tiek veikta, jo esošā sabiedriskā transporta kursēšanas grafiks ir neizdevīgs laika ziņā. Ņemot vērā to, ka faktiski darbiniekam būtu iespēja no dzīvesvietas uz darba vietu nokļūt, izmantojot sabiedriskā transporta pakalpojumus, gan pirms darba laika sākuma, gan pēc tā, minētie degvielas kompensācijas izdevumi uzņēmumam nevar tikt klasificēti kā ar saimniecisko darbību saistīti izdevumi, bet klasificējami kā ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi, kurus jāapliek ar uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN) saskaņā ar Likuma normām.

Uzņēmumam pastāv iespēja šos izdevumus klasificēt kā personāla ilgtspējas izdevumus, kas dod tiesības līdz Likumā noteiktajam apmēram tos neiekļaut ar UIN apliekamajā bāzē. Tas nozīmē, ka darbinieku patērētās degvielas kompensācijas izdevumus, kam pieskaitīti arī citi Likuma 8.panta 4.daļā minētie personāla ilgtspējas izdevumi, ja uzņēmumam tie ir radušies, iespējams neiekļaut ar UIN apliekamajā bāzē apmērā, kas nepārsniedz 5% no iepriekšējā pārskata gada kopējās darba ņēmējiem aprēķinātās bruto darba samaksas. Izdevumu apmērs, kas pārsniedz noteikto proporciju, iekļaujams ar UIN apliekamajā bāzē, piemērojot 20% nodokļa likmi.

Atbild FM

Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) normas nosaka, ka visi fiziskās personas ienākumi ir apliekami ar IIN, izņemot minētajā likumā noteiktos gadījumus. Norādām, ka minētajā likumā nav atrunātas normas attiecībā uz darba devēja kompensāciju darbiniekam par degvielas izdevumiem, kas radušies, izmantojot personīgo automašīnu braucieniem no mājām uz darbu un atpakaļ. Līdz ar to, ņemot vērā, ka minētā kompensācija ir apliekama ar IIN un pielīdzināma atlīdzībai darbiniekam, tad minētā kompensācija neveido ar UIN apliekamu objektu.

Atbild VID

Likuma par IIN 8.panta 2.daļa nosaka, ka pie ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.899 “Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” (Noteikumi) tiek pieskaitīta darba alga, prēmijas, vienreizēja un sistemātiska atlīdzība un citi ienākumi, ko darbinieks saņem uz pašreizējo vai iepriekšējo darba attiecību pamata.

Savukārt, Noteikumu 18.2punktā uzskaitīti ienākumi, no kuriem nav jāmaksā algas nodoklis. Turklāt Noteikumu 18.2punktā noteiktais atbrīvojums var tikt piemērots tikai tad, ja attiecīgie izdevumi nav sadalāmi personāli.

Ņemot vērā to, ka ceļa izdevumu (no darba vietas un uz darba vietu) kompensācija darbiniekam nav uzskatāma par ienākumu, no kura nav jāmaksā algas nodoklis atbilstoši likuma par IIN un Noteikumu izpratnei, tad to uzskata par darbinieka labumu, kas ir apliekams ar IIN.

Savukārt, UIN aprēķināšanas vajadzībām attiecīgā izdevumu summa ir uzskatāma par saimnieciskās darbības izdevumiem, to neiekļauj nodokļa bāzē un neapliek ar UIN.

---

Oriģināli publicēts portālā "iFinanses": šeit.